Rudens 2019: Prognozes par pasaules ekonomiku | Luminor

Vainojiet globālo tirdzniecību

Tirdzniecība ir gada galvenais risks, kas ir palielinājis finanšu un ekonomisko nestabilitāti. 1. ceturksnī globālās tirdzniecības izaugsme būtiski samazinājās, nokrītoties zem IKP izaugsmes līmeņa, proti, vien līdz 0,5 % gadā, kas liecina par plašu izaugsmes tempu samazinājumu un notiekošo globālo vērtību ķēžu pielāgošanos. Turklāt kopš vasaras atkal ir saasinājies tirdzniecības saspīlējums, mazinot ekonomisko pārliecību gan attīstīto, gan attīstības valstu tirgos. Tomēr jānorāda, ka ekonomiskais noskaņojums ir pasliktinājies no ļoti augsta sākumpunkta un joprojām ir diezgan tuvu vēsturiski vidējam rādītājam, tātad nevarētu teikt, ka valdītu ļoti liela ekonomiskā spriedze.

Nav šaubu par to, ka ilgstošs saspīlējums globālajā tirdzniecībā un saistītie ģeopolitiskā riska faktori, kā arī aizvien pieaugošie protekcionisma draudi un attīstības tirgu ievainojamība vienlīdz kavē gan attīstīto, gan attīstības valstu izaugsmi.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka kādreizējā ievērojamā izaugsme palēninās, tuvinoties potenciālam vairākās attīstītajās valstīs. Valstīs, kuras ir īpaši atkarīgas no globālās tirdzniecības ir lielāka iespēja piedzīvot ilgstošu ciklisku rādītāju pavājināšanos, kas rada tehniskas recesijas1 sākšanās risku, tostarp Eiropā.

Ir arī vairāki tūlītēji, kā arī tālākā nākotnē risināmi strukturāli izaicinājumi. Proti, joprojām ir jārod atbilde uz jautājumu par vispārējo lēno ražīguma pieaugumu, novecošanos un, protams, lielāku protekcionismu, kas kļūst par normu. Tādējādi valstīm ir savlaicīgi jāīsteno savas izaugsmi veicinošās reformas, īpaši pievēršoties inovācijai un globālajai konkurētspējai.

Iepriekš minēto grūtību dēļ globālās ražošanas izaugsmes tempu jau ilgstoši samazinās, turpinot vēl vairāk negatīvi ietekmēt ekonomisko noskaņojumu. Ilgstošais ekonomikas smagsvaru ASV un Ķīnas tirdzniecības saspīlējums ir samazinājis tirdzniecības plūsmas un vēlmi investēt visā pasaulē. 

Tas jo īpaši ir ietekmējis noskaņojumu ražošanas sektorā attīstītajās un jaunattīstības valstīs, un tiek gaidīts, ka vājie rezultāti būs novērojami arī otrajā pusgadā un vēl ilgāk. Visticamāk, ka pēc vasaras grūtībām ASV un Ķīnas tirdzniecības sarunas turpināsies, tomēr ir pieaugošs jaunu abpusēju tarifu un atbildes pasākumu risks, pirms tiks panākts noturīgs kompromiss. Šai lielākajai nenoteiktībai vai zināmajiem nezināmajiem ir globālas sekas, ko var novērot finanšu tirgos un globālās ekonomikas pamatrādītāju kritumā.

Eiropu un jo īpaši Lielbritāniju joprojām apdraud bezvienošanās Breksita risks, kas rada ne tikai nevēlamu ekonomisko nenoteiktību, bet arī zināmā mērā attur privāto sektoru no investīciju veikšanas. Arī Itālijas ekonomika saskaras ar valdības maiņas radīto nestabilitāti, kas notiek laikā, kad budžeta stāvoklis jau tā ir ne visai spīdošs un izaugsme nav novērojama. Vairākām valstīm ar lielām parādsaistībām ir atlicis visai maz iespēju cīnīties (fiskālajā telpā) ar jaunu ekonomisko šoku, ja tāds radīsies.

Turklāt saspīlējums novērojams arī citos ģeogrāfiskajos apgabalos (tostarp Irānā, Honkongā, Indijā un Pakistānā, Sīrijā utt.), kas var vēl vairāk padziļināt jau tā toksisko ārējo riska faktoru ietekmi, kavējot ekonomikas atlabšanu. Tāpēc pašlaik grūtības tirdzniecības jomā padara vietējo pieprasījumu par galveno izaugsmes dzinējspēku eirozonā, tostarp atvērtajās Baltijas valstu ekonomikās.

Lēnākas izaugsmes vide pasaules un eirozonas ekonomikā ir palielinājusi vājāko spēlētāju recesijas risku. Globālajā ekonomikā, kura pēc iepriekšējā rudens straujā riska aktīvu pārdošanas buma pārbauda tirgu gatavību uzņemties riskus, ir parādījušās vairākas nelielas plaisas. Proti, ir novērojama lielāka globālā ienesīguma līknes izlīdzināšanās un inversija (tipiska nākotnes ekonomikas risku pazīme) pasaules obligāciju tirgos. Tomēr kā mierinājumu varētu minēt faktu, ka attīstīto valstu kredītu tirgi lielākoties ir likuši uzsvaru uz kvalitāti, kredītu likmju starpībām pamatā nemainoties.

Arī rekordzemais ienesīgums joprojām ir visai pretrunīgs jautājums. Valstu obligāciju likmes ir sasniegušas jaunu negatīvu rekordu — ASV Valsts kases 30 gadu obligāciju likme augusta vidū bija zem 2 % — šādi rādītāji nav tikuši novēroti jau vairākas desmitgades. Kopumā zemās likmes ir daudzsološas valstu ekonomikām, šajā ziņā vairākās Eiropas valstīs, kurām ir ciešas ekonomiskās saiknes ar Baltijas valstīm, būvniecības un nekustamā īpašuma sektoriem sniedzot pozitīvu ieguldījumu. Kad ražošanā valda haoss, pakalpojumu un mājokļu sektoru rādītājiem jābūt labiem.

1. tabula Tirdzniecības saspīlējums ietekmē pasaules izaugsmes prognozes

Mēs uzskatām, ka šoreiz ienesīguma līknes inversija (starp īstermiņa un ilgtermiņa likmēm) faktiski neliecina par tuvojošos recesiju, bet gan atspoguļo cīņu par kvalitāti un pārāk optimistiskās tirgus gaidas attiecībā uz nākotnes politikas mīkstināšanu vispārējās zemās un pastāvīgās inflācijas un izaugsmes vides kontekstā. Vairums globālo institūciju, tostarp SVF un centrālās bankas, ir norādījušas, ka pamatā netiek gaidīta pasaules ekonomikas izaugsmes stagnēšana vai recesija. Tuvākajā laikā mēs neparedzam, ka eirozonā būs novērojama recesija, tomēr lejupslīdes riski palielinās saistībā ar lielāku tirdzniecības nenoteiktību un tirdzniecības protekcionisma eskalāciju, kurā iesaistītas attīstītās valstis, tostarp ASV un Eiropa. Baltijas valstu ekonomiskā izaugsme noteikti pārsniegs vidējos eirozonas izaugsmes rādītājus.   

Globālā ražošana joprojām ir ekonomikas izaugsmes tempu palēninājuma epicentrā, lai gan patēriņa rādītāji ir labi. Šķiet, ka globālās ekonomikas ilgstošā vājuma īpašā iezīme joprojām ir plašais izaugsmes tempu samazinājums ražošanā. Šajā jomā ir bijuši strīdi par tarifiem, kā arī globālo vērtību ķēžu pielāgošanās, un tā arī ir galvenais upuris automašīnu tirdzniecības apjoma kritumam Ķīnā un pēdējā laikā arī vairākās Eiropas valstīs. Jūnijā Eiropā bija novērojams jauno automašīnu reģistrācijas samazinājums par -3,1 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Autoražotāji ir saskārušies ar vairākām grūtībām, tostarp Ķīnas patērētāju mazāko vēlmi iegādāties dārgas preces, stingrākiem emisiju standartiem un dārgo pāreju no dīzeļdzinējiem uz elektromobiļiem. Norvēģija šajā ziņā ir ekstremāls piemērs — puse no visām pārdotajām jaunajām automašīnām bija elektromobiļi.

Eiropas rūpniecības sektora vājums galvenokārt ir skāris tikai ražošanu, ražošanas līdzekļu un starpproduktu jomā uzrādot vājākus rezultātus nekā patēriņa preču jomā. Jūnijā industriālās ražošanas apjomi eirozonā samazinājās par -2,6 % gada griezumā. Tomēr ekonomika kopumā nav recesijā turpmāk norādīto iemeslu dēļ.  

Pakalpojumu sektorā joprojām ir labāki rādītāji nekā ražošanā. Proti, joprojām ir novērojama ierobežota papildu ietekme uz spēcīgāko pakalpojumu sektoru, kas gūst labumu no izaugsmes, kuru virza vietējais pieprasījums. Attīstītajās valstīs patēriņa rādītāji joprojām ir labi, un situācija darba tirgos faktiski turpina mainīties par labu darba ņēmējiem, lai gan lēnākā tempā.

Piemēram, eirozonā nodarbinātība 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni palielinājās par 0,2 % (1,1 % gada griezumā). Šeit jāņem vērā arī tas, ka 1. ceturksnī pieaugums bija vēl lielāks, proti, 0,4 % ceturkšņa griezumā (1,3 % gada griezumā). Arī algu pieaugums ir palielinājies, nodrošinot eirozonas patērētājiem reālu pieaugumu par aptuveni 1 līdz 2 % (nominālais algu palielinājums 1. ceturksnī sasniedza 2,4 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu). 

Baltijas valstis, kuras ātrāk atguvās no globālās krīzes, saskaras ar ievērojamu reālo algu kāpumu, kas arī turpmāk nodrošinās patēriņa pieaugumu. Ienākumu konverģence ar rietumiem un mazais bezdarbs palīdzēs patērētājiem pielāgoties paaugstinātas nenoteiktības apstākļos. Ekonomiskās izaugsmes tempiem krītoties, samazinās arī algu pieauguma ātrums, tomēr tas notiks pakāpeniski.

Runājot par Atlantijas okeāna otru pusi, arī tur jaunākie dati par ASV ekonomiku ir daudzsološi attiecībā uz patērētāju pieprasījumu un noskaņojumu.  Izaugsme mazumtirdzniecībā jūnijā un jūlijā joprojām bija laba. Arī bezdarba līmenis ir sasniedzis zemo pirmskrīzes līmeni. Nav arī ievērojama samazinājuma pieprasījumā pēc darbaspēka (par ko liecina vakanču skaits vai nostrādātās stundas).

Globālā tirdzniecība noteikti ir lielākā problēma. Tomēr otrs nozīmīgākais faktors, par kuru sūdzas pasaules mēroga uzņēmumi, ir aizvien izteiktākais kvalificēta darbaspēka trūkums. Ņemot vērā veselīgo izaugsmi, kuras tempi gan samazinās, tas neliecina par iespējamām jūtamām negatīvām izmaiņām attīstīto valstu darba tirgos, izņemot ražošanu. Tomēr pēdējā ziņošanas periodā tika izteikts lielāks skaits brīdinājumu par gaidāmo peļņu. Kā pareizi norādīts, galvenais iemesls ir globālās tirdzniecības izaicinājumi.

Pastāv risks, ka mazāks globālais pieprasījums liks aizvien lielākam skaitam uzņēmumu domāt par izmaksu samazinājumu, ja ilgstošā laika periodā pasūtījumu skaits joprojām nebūs pietiekami liels. Peļņas daļa arī ir apdraudēta, jo uzņēmumiem ir ierobežotas iespējas iekļaut pieaugošās darbaspēka izmaksas produktu cenās eksporta cenu stagnācijas dēļ. Jāņem vērā, ka Ķīnas — pasaules lielākā ražotāja un eksportētāja — ražotāju cenas kopš jūnija jau atkal turpina kristies. Ķīnas ekonomika saskaras ar izaugsmes tempu palēninājumu, tostarp arī rūpniecībā.

Turklāt izejvielu cenas (tostarp naftas, gāzes un metālu cenas) nepieaug, samazinoties globālās tirdzniecības tempiem un pieprasījumam. Jo īpaši pēc gada augstākā līmeņa sasniegšanas aprīļa beigās ir kritušās naftas cenas. Globālo pieprasījumu pēc no naftas iegūtām degvielām ir negatīvi ietekmējušas ilgstošās ASV un Ķīnas tirdzniecības sarunas. 

Kopumā šķiet, ka Baltijas valstu galvenajos eksporta tirgos būs novērojama lēnāka izaugsme, lai gan tuvākajā laikā nedraud smaga recesija, tāpēc par atskaites punktu varētu uzskatīt lēnāku turpmāko izaugsmi. Tirdzniecības saspīlējuma saasināšanās noteikti rada riskus, kas kombinācijā ar iepriekšminētajiem ģeopolitiskajiem riskiem var novest dažas Eiropas valstis tehniskā recesijā. Uzņēmumi, kas darbojas ne tik izteikti cikliskās nozarēs un vietējos tirgos, nav pilnībā pasargāti, lai gan tiem šajā labdabīgajā globālās tirdzniecības vidē vidēji klājas relatīvi labāk.

Baltijas valstu galvenie eksporta tirgi turpina augt. Proti, tiek gaidīts, ka eirozona, kas ir galvenais Baltijas valstu eksporta tirgus, gūs labumu no darba ņēmējiem labvēlīga darba tirgus un vietējā pieprasījuma (tostarp attiecībā uz investīciju apjoma atgūšanos). Visticamāk, ka pēc neievērojamās izaugsmes, proti, 1,2 % gadā gandrīz visu šo gadu, tuvākajos gados tā arī nebūs īpaši strauja.

Aktivitātes atjaunošanās ārpus ES ir atkarīga no globālās tirdzniecības saspīlējuma mazināšanās un no tā, vai dažās attīstības ekonomikās atbalstu izaugsmei nodrošinās globālo finansiālo nosacījumu mīkstināšana un politikas stimuli. Risku līdzsvars joprojām liecina par virzību lejup ar iespēju, ka ražošanas sektora vājums ietekmēs arī citas ekonomikas jomas, ja netiks nodrošināti pietiekami papildu stimuli.

2. tabula 2. cet. Eiropas izaugsme lēnāka

Pagājušajā rudenī, proti, 2018. gada 4. ceturksnī, Eiropas IKP izaugsme ievērojami samazinājās vien līdz 1,2 % gadā (0,2 % ceturksnī), mazāku ieguldījumu nodrošinot rūpniecībai un tirdzniecībai, kā arī krājumu korekcijas radītās bremzēšanās dēļ. Tomēr pavasarī eirozonas ekonomikas spēja novērst turpmāku izaugsmes tempu kritumu, 1. ceturksnī panākot 1,2 % gada (0,4 % ceturkšņa) izaugsmi, kas bija nedaudz vairāk par gaidīto.

Diemžēl vasaras mēnešos saasinājās globālās tirdzniecības saspīlējums, kas skāra ne tikai tādus ievērojamus spēlētājus kā ASV un Ķīna, bet arī Japānu un Dienvidkoreju. Grūtības šajā ziņā jo īpaši ietekmēja ražošanas smagsvarus. It īpaši Vācija, kas ir lielākais no eksporta atkarīgais ražošanas centrs eirozonā, kā arī ievērojams autobūves centrs, ir relatīvi vairāk cietusi no pasaules tirdzniecības apsīkuma un nenoteiktības.

Būtiski ir tas, ka pēc relatīvi pozitīviem rezultātiem 1. ceturksnī no visām lielākajām eirozonas valstīm 2. ceturksnī izaugsme samazinājās tikai Vācijā un šis samazinājums bija neliels (-0,1 % salīdzinājumā ar ceturksni iepriekš). Itālija izvairījās no krituma (0,0 % salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni), kamēr Spānijā un Francijā izaugsme bija tikai nedaudz mazāka.  Kopumā, kā jau tika gaidīts, eirozonas izaugsme turpinājās, lai gan lēnāk, gada izaugsmes rādītājiem joprojām pārsniedzot vienu procentu (2. cet. 1,1 % salīdzinot ar šo pašu periodu gadu iepriekš). 

Arī atvērtās Ziemeļvalstu ekonomikas turpina saskarties ar lielāku ārējo nenoteiktību, lai gan tās balsta spēcīgāks darba tirgus un veselīgās valsts finanses. Šķiet, ka monetārā politika virzās papildus stimulu virzienā, pastāvot gaidām par likmju samazināšanu, ko papildina ievērojami vājākās valūtu vērtības augustā. Pat Norvēģijas banka ir norādījusi, ka neveicinās likmju pieaugumu, lai nestātos pretī citu pasaules centrālo banku plāniem par tālāku monetāro noregulējumu.

Pašlaik šķiet, ka Ziemeļvalstu reģionā, kas ir dziļi integrēts ar Baltijas valstu reģionu, izaugsmes tempi pakāpeniski samazināsies. Norvēģija izceļas uz citu Ziemeļvalstu fona, jo tā bauda lielāku izaugsmi, ko nodrošina pieaugošās investīcijas naftas ieguves jomā, darba ņēmējiem pozitīvais darba tirgus un labvēlīgā situācija ar cauruļvadu būvniecību. Globālajai tirdzniecībai atvērtā Zviedrijas (kā arī AK un Vācijas) ekonomika 2. ceturksnī saskārās ar grūtībām (-0,1 % salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni), lai gan Somijai izdevās paveikt neiespējamo, nodrošinot cienījamu 0,9 % rādītāju ceturkšņa griezumā. Vispārējā tendence turpmākajiem gadiem paredz lēnāku izaugsmi, liekot sākt sarunas par izaugsmi veicinošām reformām un iespējamajiem fiskālajiem stimuliem. Kopumā Baltijas valstu eksporta rādītāji uz Ziemeļvalstīm ir saglabājušies pozitīvi. Ir novērojami arī lielāki ieguvumi no dziļās integrācijas ar Ziemeļvalstu ekonomikām. 

Baltijas valstis un dažas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, piemēram, Slovākija ir vienas no dinamiskākajām ES ekonomikām. Pēdējo trīs gadu laikā eirozonā, tostarp Baltijas valstīs, bija novērojama plaša ekonomikas atveseļošanās, ko atspoguļo par vidējo lielāka izaugsme un saspringums darba tirgū. Vidējais izaugsmes rādītājs 2017.–2018. gadā pārsniedza 4 % Latvijā un Igaunijā, kā arī bija visai veselīgs Lietuvā — 3,8 % gadā. Salīdzinājumā eirozonā tas vidēji bija divi procenti no IKP.

Pateicoties atveseļošanās radītajām darba iespējām Baltijas valstīs, iesaiste darba tirgū (jo īpaši Igaunijā) sasniedza jaunu rekordaugstu līmeni, un bezdarbs ir sarucis līdz pirmskrīzes līmenim līdzīgi kā citās eirozonas valstīs ar augstākiem attīstības rādītājiem. Tomēr ir paredzams, ka izaugsmes tempi tuvākajos divos gados mazināsies (lai gan tas notiks no pašreizējā augstā līmeņa). Nevar arī izslēgt patīkamus pārsteigumus, ja globālās tirdzniecības nenoteiktība tiks kliedēta, ekonomikām gūstot labumu no spēcīgāka iekšējā pieprasījuma, tostarp pateicoties infrastruktūras projektiem (piemēram, Rail Baltica). Pakāpenisks izaugsmes tempu kritums nemaina pašreizējo stāvokli darba tirgū, Eiropas ekonomikām piedzīvojot globālās tirdzniecības grūtības.

Atbilstoši paredzētajam notiek pāreja no nesinhronizētas izaugsmes uz sinhronizētu izaugsmes tempu samazinājumu, kā mēs bijām norādījuši iepriekšējā paziņojumā, minot, ka galvenie riski atvērtajām Baltijas valstu ekonomikās ir saistīti ar domstarpībām par tirdzniecības jautājumiem, kas skar attīstītās valstis. Globālās tirdzniecības tempu samazināšanās joprojām ir pamata cēlonis vājākām izaugsmes prognozēm un jaunajiem izaugsmes mazināšanās riskiem eirozonā, tostarp Baltijas valstīs. Visticamāk, ka tirdzniecība būs galvenais rūpniecības problēmjautājums arī nākotnē.

Novecošanās ietekmēs skars Baltiju tāpat kā citas eirozonas valstis

Pašlaik, kad jau vairākus gadus Baltijas valstis ir baudījušas par vidējo lielāku izaugsmi, ir pienācis īstais brīdis īstenot piedāvājuma puses reformu plānus, lai palielinātu ilgtermiņa izaugsmes potenciālu citādi ātri augošajās ekonomikās. Saspringtā situācija darba tirgos varētu samazināt potenciālo pieauguma tempu, kā arī zemais ienākumu līmenis salīdzinājumā ar eirozonas vidējo nepalīdz cīnīties par gudrākajiem prātiem.  Līdz ienākumu līmeņa konverģencei ar eirozonas vidējo vēl ir tāls ceļš ejams, un labklājība beigu beigās būs atkarīga no ražīguma pieauguma nākotnē.

Tāpēc no eksporta atkarīgajām Baltijas valstu ekonomikām būs ārkārtīgi svarīgi ieguldīt līdzekļus jaunās tehnoloģijās un iekārtās, lai gūtu labumu no agrīnas šādu tehnoloģiju izmantošanas un tehnoloģiju inovācijas. Valstis izstrādās savus reformu plānus 2035. gadam. Būtu lieliski, ja turpmākas reformas atkal būtu vērstas uz izaugsmes veicināšanu ilgtermiņā un ražīguma palielināšanas pasākumiem, pie kuriem varētu pieskaitīt izglītības reformu, inovācijas darba kārtību un pētniecību un izstrādi. Viedā infrastruktūra ir viena no iespējām, ko pētīt dziļāk, lai labāk savienotu Baltijas valstu ekonomikas ar digitālajām pasaules ekonomikām. Aizvien biežāk pakalpojumu nozare (tostarp biznesa pakalpojumi, IKT, progresīvās inženierzinātnes, e-komercija utt.) ir jaunais ekonomikas virzītājspēks.

Pēdējo desmit gadu laikā Baltijas valstīs ir panākts ievērojams progress, samazinot bezdarba līmeni gandrīz līdz pirmskrīzes rādītājiem. Visai Eiropai saskaroties ar novecošanās radītajām problēmām, būs daudz izdevību vēl vairāk uzlabot vecāka gadagājuma cilvēku iespējas, maksimāli palielinot viņu ienākumus, pateicoties ilgākai un ienesīgākai dalībai darba tirgū. Ienākumu palielināšanas iespēju nodrošināšanai ir vajadzīgas strukturālas pārmaiņas, kā arī politiski riskantākas strukturālas reformas, kas ne vienmēr uzreiz dod kādu labumu.

Paredzamā sabiedrības novecošanās ir saistīta ar veselības aprūpes un sociālo izdevumu pieaugumu. Eiropas pieeja ir paredzēta bagātajām valstīm, tāpēc mazizmaksu uzņēmējdarbībai nav daudz iespēju izvērsties. Tādējādi ilgtermiņa stratēģijām ir maksimāli jāpalielina augstas kvalitātes nodarbinātības iespējas. Tas prasa pastāvīgu virzību uz inovāciju, globalizējot tirdzniecībai atvērtu viedu ekosistēmu. Baltijas valstu darba tirgi ir atvērti un, pateicoties ienākumu līmeņa pieaugumam un ieguldījumiem novatoriskās tehnoloģijās un ilgtspējīgai videi, uzņēmumi spēs labāk piesaistīt globālos talantus un riska kapitālu. IKT nozares attīstība šajā reģionā ir kalpojusi par daudzsološu pamatu turpmākai attīstībai.

Varētu arī vēlēties gudru uzkrājumu sistēmu pensijas gadiem. Šajā ziņā Igaunija pašlaik veic diezgan ievērojamas izmaiņas savā pensiju sistēmā, uzticot lielāku atbildību par ieguldījumu lēmumiem līdzekļu uzkrājējiem. Būtu pārāk ātri mēģināt vērtēt rezultātus pēc, teiksim, diviem gadiem, jo šādas milzīgas izmaiņas ir jāpārbauda ekonomikas cikla ietvaros.

 Pašlaik ir viegli sūdzēties par globālo tirdzniecību un atgriezties pie salīdzinoši vieglākām fiskāla pieprasījuma stimulēšanas iespējām, ja izaugsmes vājināšanās skars arī pakalpojumu nozari. Tomēr visdzīvotspējīgākie un noturīgākie risinājumi labklājības un ātrākas ilgtermiņa izaugsmes nodrošināšanai (ar labāku spēju izmantošanas līmeni) aizvien vairāk pamatojas uz mērķtiecīgām strukturālām reformām un investīcijām.


1Termins tehniska recesija tiek izmantots situācijās, kad ceturkšņa IKP izaugsmes radītāji samazinās divus ceturkšņus pēc kārtas.